Pie manis ciemojās draudzene, un tas, kā parasti, nozīmēja, ka mums kaut kur jābrauc.
Jā, Solo Camping Latvia devās izteikti nesolo izbraucienā. Man joprojām ir draugi. Shhhh… 🤫
Sākotnējais plāns bija skaisti vienkāršs: apmeklēt Riežupes smilšu alas pie Kuldīgas, uzkāpt skatu tornī, izbaudīt rudenīgu pastaigu pa pilsētu, ieiet grāmatnīcā un nopirkt olīvas.
Olīvas bija svarīgas.
KUULE Kuldīgā pārdod labākās olīvas, kādas esmu ēdusi. Kopumā neesmu kaislīga olīvu cienītāja, bet šīs ir citādas. Ja aizbraucu uz Kuldīgu un atgriežos bez tām, brauciens nav pabeigts pareizi.
Plāns bija pieticīgs. Pilnīgi izpildāms.
Diena tam nepiekrita.
Skaists sākums
Ceļš uz Riežupi bija lielisks. Rudens jau bija sācis pārkrāsot ainavu, kļavu lapas pārvēršot zeltā un starp zaļumu izkaisot dzeltenus un sarkanus uzplaiksnījumus.
Pirmais brīdinājums parādījās, kad nonācām pie alām.
Mājaslapā bija rakstīts, ka tās atveras pulksten 11.00. Uz zīmes pie ieejas—12.00.
Ieradāmies ap 11.45, tāpēc tas nešķita nekas briesmīgs. Devāmies pa mazo meža taku uz biļešu vietu un sastapām odus.
Acīmredzot neviens nebija viņiem paziņojis, ka ir oktobris.
Kempinga mantas beidzot biju izkrāvusi no mašīnas, tāpēc pretodu līdzeklis mierīgi baudīja nesezonu mājās, kamēr mēs tikām pasniegtas kā negaidīts vēlā rudens zviedru galds.
Pie alām viss bija slēgts. Gaidīja arī citi apmeklētāji, tāpēc pieņēmām, ka pusdienlaikā kāds parādīsies. Ieradušies jauni cilvēki, un katra grupa, šķiet, atveda līdzi vēl vienu entuziastisku odu vilni.
Pulksten 12.03 atradu tālruņa numuru un piezvanīju.
“Vai jūs šodien strādājat?”
“Jā, mēs atveramies divpadsmitos.”
“Es esmu šeit. Te neviena nav.”
Man atbildēja, ka viņi tikai tagad izbrauc un drīz būs klāt. Beigās darbinieki ieradās ap 12.20.
Līdz tam viena grupa jau bija padevusies un aizbraukusi, pārējie gaidītāji bija aizkaitināti, bet odi bija aizvadījuši ārkārtīgi veiksmīgu atklāšanas ceremoniju.
Ja norādītais darba laika sākums ir divpadsmitos, divpadsmitiem nevajadzētu būt brīdim, kad sākt braukt uz darbu.
Alas izglābj pašas sevi
Par laimi, pašas alas bija lieliskas.
Biļete pieaugušajam maksā €8, un norēķināties var tikai skaidrā naudā. Alās visu gadu ir aptuveni +8°C, tāpēc vasarā noderēs silta jaka. Šādā rudens dienā ar parasto āra apģērbu bija tieši labi.
Gaiss iekšā šķita pārsteidzoši sauss. Dažviet ejas ir šauras un tumšas, bet garākiem cilvēkiem jānoliecas biežāk nekā man. Būt īsai beidzot ir praktiska priekšrocība.
Alu sienām nedrīkst pieskarties, jo smilšakmens veidojumi ir trausli un viegli bojājami. Šī droši vien nebūs arī labākā vieta cilvēkam ar izteiktu klaustrofobiju vai bailēm no tumsas.
Pārējiem pastaiga pa maigi izgaismotajām ejām ir aizraujoša. Gide stāstīja par alām, smiltīm, avotu un sikspārņiem, kas tās izmanto. Visa ekskursija ilga apmēram divdesmit minūtes, bet to noteikti bija vērts piedzīvot.
Nabaga gide bija saņēmusi grupu, kas jau pārāk ilgi bija gaidījusi odu pilnā mežā, taču, nonākot pazemē, aizkaitinājums sāka izgaist.
Organizācija bija slikta.
Alas bija lieliskas.
Abas lietas var būt patiesas reizē.
Kuldīgai ir citi plāni
Pēc Riežupes devāmies uz Kuldīgu ar nodomu uzkāpt skatu tornī. Esmu tur bijusi vairākkārt, un šķita, ka tā būtu ideāla vieta rudens krāsu vērošanai.
Tuvojoties pilsētai, ceļa malās sākām pamanīt novietotas automašīnas. Tad vēl vairāk automašīnu. Tad pilnas stāvvietas.
Kuldīga nedēļas nogalēs mēdz būt rosīga, bet šis bija pavisam kas cits. Braucot pāri tiltam, ieraudzījām tirgotāju teltis un ļaužu pilnas ielas.
Zemessargs palīdzēja regulēt satiksmi, tāpēc nolaidu logu un pajautāju, kas te vispār notiek. Reklāma kaut kā bija mani pilnībā apgājusi.
Mēs nejauši bijām ieradušās Hercoga Jēkaba gadatirgus laikā—vienā no Kuldīgas lielākajiem rudens pasākumiem.
Labi tirgum.
Mazāk labi divām sievietēm, kuras bija plānojušas klusu rudens pastaigu un nevēlējās tikt saspiestas starp citu cilvēku ķermeņiem.
Paskatījāmies uz pūli, paskatījāmies viena uz otru un pieņēmām vadības lēmumu aizbraukt. Tornis varēja pagaidīt. Olīvas atgūsim vēlāk.
Taktiska atkāpšanās uz Jūrkalni
Pārvirzījāmies uz Jūrkalni, pa ceļam piestājot Viršos pusdienās.
Mana draudzene ir vegāne, un Viršu zirņu burgeris patiešām ir viens no labākajiem vegānajiem burgeriem, ko esmu ēdusi. Cenas un kvalitātes attiecība ir lieliska, tas ir sātīgs un gards, nevis atvainojoši augu izcelsmes, un lieliski atjaunoja mūsu morāli.
Paēdušas un daudz mazāk aizkaitinātas, turpinājām ceļu uz Jūrkalni, lai pastaigātos gar jūru.
Protams, diena vēl nebija beigusi likt šķēršļus mūsu ceļā.
Kāpnes, pa kurām parasti nokāpjam pludmalē, bija nojauktas.
Šajā brīdī atlika tikai smieties. Protams, ka kāpņu vairs nebija. Kādēļ lai tieši šajā maršruta daļā būtu funkcionējošas kāpnes, ja visu pārējo dienu nācās pārplānot?
Devāmies pa mazāku taku uz citām kāpnēm. Milzīgas koku saknes šķērsoja ceļu un mūsu mierīgo piejūras pastaigu pārvērta nelielā kāpšanas vingrinājumā.
“Kas šodien vispār notiek?” kļuva par izbrauciena neoficiālo moto.
Tomēr līdz pludmalei tikām.
Jūra zem mākoņainajām debesīm bija pelēka un nemierīga, bet Jūrkalnes stāvkrasts stiepās gar pludmali. Dažreiz vietai nav jāpaveic nekas iespaidīgs. Tai vienkārši jābūt pietiekami plašai, lai prāts atkal kļūtu kluss.
Svētā olīvu misija
Mājupceļā atgriezāmies Kuldīgā. Tirgus vēl turpinājās, bet lielākais pūlis bija izklīdis. Atstājām mašīnu pie lielveikala pilsētas otrā pusē un apmēram desmit minūtes gājām līdz centram.
Pastaigājām starp atlikušajiem tirgotājiem. Nopirku ziepes un kaut ko ar nosaukumu “dušas zefīra mākonis”—tieši tādu nevajadzīgu priekšmetu, ko cilvēks iegādājas, kad diena jau sen ir atteikusies no sākotnējās struktūras.
Iegāju grāmatnīcā, taču grāmatas, kuru gribēju, tur nebija.
Daudz svarīgāk—es tiku līdz KUULE.
KUULE ir beziepakojuma veikals, kur olīvas var nopirkt uz svara, un viņu olīvas ir izcils kempinga ēdiens. Tas nav ieteikums. Tas ir pierādīts fakts.
Nopirku savas iecienītās olīvas un sāku tās ēst, pirms vēl bijām kārtīgi izbraukušas no pilsētas. Brauciena svarīgākais uzdevums beidzot bija izpildīts.
Maiznīca ar gandrīz tukšiem plauktiem
Pirms aizbraukšanas iegriezos arī Celmā—vienā no manām iecienītākajām skābmaizes maiznīcām.
Parasti tur pērku fokaču, jo pati to necepu. Celma fokača kopā ar KUULE olīvām ir izcila kempinga kombinācija.
Tomēr bija jau ap četriem pēcpusdienā, un maiznīca bija pārdzīvojusi ārkārtīgi rosīgu tirgus dienu. Plaukti bija gandrīz pilnībā iztukšoti.
Fokačas man nebija.
Toties izdevās pārvest mājās pāris berlīnerus mājās palicējiem un kraukšķīgus Čedaras siera sausiņus, kuru precīza klasifikācija angļu valodā joprojām nav noskaidrota.
Pārplānotais maršruts
Diena var neizdoties pēc plāna, bet tomēr izdoties
Gandrīz nekas nenotika tā, kā bijām iecerējušas.
Alas atvērās ar nokavēšanos. Odi plauka un zēla. Torni atmetām pūļu dēļ. Kuldīgu bija pārņēmis tirgus, par kuru neko nezinājām. Vēlamās grāmatas nebija. Celmā gandrīz vairs nebija maizes, un pat ierastās kāpnes Jūrkalnē bija pazudušas.
Un tomēr tā bija laba diena.
Apskatījām smilšu alas. Apēdām lielisku burgeri. Pastaigājām gar Baltijas jūru. Beigās iepazinām arī daudz klusāku Kuldīgu. Es ieguvu ziepes, konditorejas izstrādājumus un obligātās olīvas. Mājupceļš bija saulains un skaists.
Ceļojumam nav jānotiek glīti un precīzi, lai tas būtu tā vērts.
Dažreiz diena vienkārši turpina teikt: “Nē, ne pa šo ceļu,” līdz tu pārstāj strīdēties, izvēlies citu maršrutu un atklāj, ka pārplānotā versija arī bija visai jauka.
Lai gan nākamreiz es pārbaudīšu Kuldīgas pasākumu kalendāru—un ielikšu pretodu līdzekli atpakaļ mašīnā.
